jau sen esmu pamanījusi sevī tādu īpašību kā monologs jeb runāšana ar sevi!
Visur - uz ielas, trolejbusā,darbā un protams duša, kas vispār ir kulminācija manām sarunām ar Agnesi - pagaidām vēl tas izpaužas kā sīki izsaucieni "Ak,Dievs; Ai! Brr! He-he; Stulbums!Muļķe!"
Bet šaubu nav ,ka jau pēc gadiem trīsdesmit būšu izslavēta ar skaļajiem un plašajiem monologiem pērkot redīsus Centrāltirgu vai darbā nosūtot datu masīvu priekšniekam Auziņam!
Nezinu vai vērts ir ar to cīnīties?
Un pats par sevi skaidrs, ka uz vecumdienām ,ja tādas piedzīvošu , es būšu nojūgusies savā kompānijā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru