man ir skumji un man ir daudz ko domāt, pārdomāt. Ir uznākušas lielās skumjas un iekšējo kamolu laiks. Katra ērcīte izraisa intravertu asaru tērcīti. Gribas kaut ko nogriezt, stūrī ielīst. Par daudz! Gribu mājās pie mammas, kad es viņai esmu visvairāk vajadzīga. Ielīst gultā un kā senāk ietīties azotē un smieties par ikdienišķiem brīnumiem. Būt tuvumā. Esmu tik tālu no ģimenes, esmu tikai ar sevi,sevi ,sevi! Ar savu egoismu un sevis žēlošanas tieksmi.
Un domās...pie Tevis vairs nessmu galīgi ,šķiet, ka biežāk tagad domāju par citu cilvēku ,kas manā dzīve nekad ,nevienu lomu nav spēlējis, bet tagad kad viņš praktiski nav, manā prātā viņš teorētiski ir - visulaiku.
Domāju dīvainas domas. Dīvainās domas no terora, ko sniedz man nakts dzīve. Katrs sapnis ir slikts par atvadām, sāpēm, asarām, aklumu un bezspēcību. Un no rītiem ir tik nejauka sajūta.Negribas gultēt, jo pati baidos no saviem sapņiem.
Baidos! Visvairāk man nepatīk redzēt mammu sapņos. Mamma, lai paliek Kuldīgā pie plīts, nevis manos nakts ceļojumos, kur esmu tik bezspēcīga!
esmu faken viena un tikai tāpēc ka atbilde ir "negribu par to runāt ; viss kārtībā;" vieglāk vienkārši ir neskatīties tev acīs, draugs.
Gaidiet mani mājās!(2)Esmu nogurusi no smaidīšanās, nodrāztām frāzēm un puišiem!
Gribu mājās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru