man nav garumzimju. pa retam ir, pa retam nav - te Kuldigā!
Kuldiga nav vairs manas sirds mājas - te sķiet mājo tikai manas atmiņas - mazās Agneses atmiņas.
Mana atmiņa diemžēl nav no spožākajām .
Tai ir pamatiga disfunkcija uz lielām lietām jeb varbūt tas ir veids kā es veidoju savu pasauli, savu atmiņu krātuvi.
Varbūt lielās lietas nav bijusas tik labas, pasakainas, lai tās atstātu tur.
Tad nu vienmēr es vēlos sagaidit vienas un tās pasas ainas, jo tikai sikumiem tur ir vieta
Virtuve, galds, silts ēdiens, cigaresu dūmi, jautājumi, suņa rejas.
Sveiciens, tēja, saldumi, TV pults.
Bet viss tomēr ir citādi un mājās nav satingusas, lietas, pilsēta dzivo savu dzivi.
Un tā nu es vilos
Rājos pie sevis
Un pati sevi maldinu un vilos savās iedomās.
Reiz, 2. klasē, kad mācijos vēl pirmajā vidusskolā gāju uz mājām un uz Piltenes ielas, pamestās mājas pagalmā bija uzziedējusas māllēpes.
Un sirds priecājās
Un pirksti spēlējās
Un mājās bija mājas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru