pērles

Mani iedvesmo cēlas un sirsnīgas būtnes. Cilvēki, kas cilvēka vārda cienīgi.
Jāņa Poruka sirdsšķīstie cilvēki un Ziedoņa darba cilvēki.
Man vienmēr sariešās aizkustinājuma asaras, kad redzu, lasu par cilvēkiem, kas ir labi.
Labi vislabākajā nozīmē.
Cilvēki, uz kuriem Tu paskaties, redzi viņa darbus, un nodomā, es arī tā gribētu.


Mazi kopdarbi, kas pārvēršas lielo darbos.
Un es nerunāju par labestības dienām televīzijā.
Neesmu par to, ka visiem vienā dienā jāziedo nauda, lai palīdzētu.

Esmu par labestību, sirsnību ikdienā.
Par mazo lietu lielumu.

Tagad es arī nemoralizēšu.

Es gibētu būt tā pie mājas tantiņa, kas katru dienu kaķēntiņiem zivju galvas dod.
Es vēlētos vecumdienās ar savu večuku pie Brīvības pieminekļa ziedus nolikt.
Es vēlētos kādu piecelt, ja tas pakristu.
Es vēlētos pieiet klāt ielu muzikantam un pateik "paldies".
Pastaigāties, ar kādu, kas jūtas vietuļš un uzklausīt svešā dzīves stāstu.

Jo tas mani aizkustina, liek smaidīt un aizdomāties.


Es cilvēkam ticu.
Es ticu labajam.

Un šķiet, ka tā ir mana lielā ticība.