dāvaniņas.

Stāsts ir par dāvanu saņemšanu. Kas ir dāvanas? Un kas ir dāvanu saņemšana?

Vienmēr esmu teikusi, ka netēloju, kad saņemu dāvanas!
Atzīšos - es tēloju. Praktiski es vienmēr tēloju.

Es vienkārši nemāku būt tik liela sterva un tēlot, ka nepatīk ,jo tomēr tas cilvēks ir lauzījis galvu, ko un kā man dāvināt. Viņš ir pelnījis mazu smaidiņu, jo vismaz piecas minūtes ir viņa prātā zibējušas domas par mani, lai atstrādātu tādu procesu kā "uzdāvināt dāvanu". Un diemžēl tās parasti ir piecas minūtes - manā uztverē, ko cilvēks ir veltījis cilvēkam.

Un tad es ar "satraukumu" veru vaļā, lai izspiestu kaut cik jēdzīgu smaidu, kamēr dāvinātājs cerīgi smaida. Es ieraugu kārtējo vilšanos, bet izspiežu:"O! Man patīk - forši!!!" Un steidzami nobāžu kaut kur tālāk no manām acīm.

Apmēram 70% dāvanu ,ko man uzdāvina cilvēku ir vienkāršas briesmas, vilšanās un atsēdētāji plaukots vai skapjos!
Nu neiemācīšu Jums es dāvināšanas kultūru. Bet gribētu.
Neiemācīšu laicīgi domāt par dāvanām , lai gan tā nav plika dāvināšana. Tā ir domāšana un process par un ap to cilvēku un ne tika dažas dienas pirms svētkiem, bet visa gada garumā. Tā ir ieklausīšanās velmēs, tā ir interpretācija par to ,kas otro padara laimīgu.

Šķiet, ka dāvināšana ir tik pat smalka kā draudzībā un drauga iepazīšana.
Viss ir saistāms ar attieksmi un zināšanām. Un Cieņu.
Tāpēc man patīk dāvināt, jo man tas nesagādā grūtības,jo man patīk domāt gan par dāvināšanu, jo domājot par dāvanām es domāju par viņu. Domājot par dāvanām rodas tik daudz blakus jautājumu un informācijas, kas jāiegūst, lai sasniegtu abpusēju prieku.

Domājiet par dāvināšanu, jo tā Jūs domāja par draudzību.

Draudzība ir dāvana, kas pelnījusi ir dāvanas.


P.S. -un es būtu priecīga, ja dāvanu kartes patiešām būtu tādas kartes, kas parāda īsto ceļu pie dāvanām dāvinātājam nevis apdāvinātajam!